Kad beidzies kārtējais mācību gads un logopēdiem jākrāj spēki nākamajam
🇦🇹 Austrija | Augstkalnu ceļš Großglocknerstraße 📸| Tropu ģimenes kalnu ceļojums eu2017 | Austrijas Alpi | Grossglockner High Alpine Road (2504m, koordinātes: 47°05′00″N 12°50′34E) | 2017.gada 29.jūnijs | Mūsu pirmais TOP augstkalnu ceļš – superskaista daba, lietus, saule, vējš, braukšana mākoņos, sniegotas kalnu virsotnes un sniegs pa mašīnas logu, kaudze piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Ģimenes rekords augstkalnu braukšanā: 2504 metri. KOLOSĀLI! 🙂 Noteikti šeit vēl atgriezīsimies, kad būs labāks laiciņš!
Piektdien agri no rīta liela rosība kultūras centra auto stāvlaukumā. No visām pusēm nāk ļaudis, pārsvarā dāmas, un, jautri čalojot, pulcējas bariņā. Brīžiem iznāk pat frakcijas, piemēram, sarkano apģērbu frakcija. Katrs nes lielāku vai mazāku noslēpumainu sainīti, dažas meitenes ierodas ar kārtīgām somām. Viens ir skaidrs – cilvēki nopietni gatavojušies šai dienai. Valmieras sākumskolas kolektīvs – gandrīz visi darbinieki, dosies Skolotāju dienas braucienā. Piestāj autobuss. Katrs ātri atrod vietu, ērti iekārtojas braucienam.
Šī nav parasta ekskursija. Rosinoša uzruna mikrofonā atskan jau pirmajās minūtēs. Tai seko prāta spēju aktivizēšana: katrs dalībnieks izvēlas sev tīkamāko zīmīti un nākas ilgi palauzīt galvu, lai atšifrētu ekskursijai noderīgo lietu. Bija gan zemmēles klipklapbremzes, gan ziepju trauki, gan piecdaļīgi aizsarglīdzekļi pāru darbam un vēl citi ar dīvainu nosaukumu, bet neaizstājami priekšmeti, lai visi brauciena laikā justos labi un droši.
Lielais autobuss brauc cauri Suntažiem, tā ir Lolitas dzimtā puse.
Piestājam Skrīveros „Mazajā kāpā”, Ineses Kāpiņas ādas apstrādes darbnīciņā. Fantastiski! Kādi cilvēki! Ja dzirdam Ineses teikto: „Liekos gulēt un ar nepacietību gaidu rītu, kad varēšu īstenot savas ieceres”, tad viss skaidrs – profesionālis īstajā vietā. Iepazinām un apskatījām dažādas ādas. Uzzinājām, ka izturīgākie ir kazādas cimdi. Pagatavojām savu īpašo atslēgu piekariņu. Suņuks mūs pavadīja uz tējas pauzi, un varējām doties uz Likteņdārzu.
Saulīte staigāja pa zemes virsu, un varējām izstaigāt un apskatīt plašu teritoriju, kura vēl ir tapšanas brīdī. Interesanti ir tas, ka pielikt roku, lai darbi iet uz priekšu, var katrs no mums: stādīt kociņus, papildināt bruģi, aizvest savu akmeni – mūsējais jau nolikts vietā. Gaidīsim, kad sāks augt Valmieras pašvaldības dāvinātais īpašais ozols.
Kokneses pilsdrupas liek minēt un aizdomāties, kā dzīvoja cilvēki agrāk, ja ejas ir tik zemas un šauras? Bet estrādē par godu braucienam noskatāmies salūtu un uzdziedam dziesmas.
Pēc pastaigām dabā, Skrīveru „Klidziņā” maltīte garšo īpaši labi, bet somās saguluši ekskluzīvi gardumi no „Skrīveru saldumiem”.
Mājupceļš ir īss, katra minūte aizpildīta ar dziesmām. Tiek sadalītas balsis skolas korim, plānoti koncerta numuri. Varam noklausīties apkopotos skolēnu ikdienas vērojumus par skolotājiem, atklājas interesantas lietas. Nākas atkal secināt: skolēni ir acīgi un objektīvi novērtē katru niansi skolotāju apģērbā, runas veidā, sadarbībā.
Autobusiņš katru aizved pēc iespējas tuvāk mājām. Kāds ir ļoti pastrādājis, lai pārējiem ir svētki un vēlu vakarā varētu teikt: „Diena bija laba. Esmu laimīgs!”
Paldies Gitai un Ivetai! Paldies skolas vadītājiem par neaizmirstamu piedzīvojumu draudzīgā kolektīvā!
12th Latvian Open Hot Air Balloon Championship | Valmiera CUP 2012
Mani vienmēr ir vilcis uz lidošanu. Lidot pašam, nevis tā vienkārši sēdēt lidmašīnas salonā, lai gan arī tas ir lieliski. Jau bērnībā, kad dzīvojām blakus Valmieras lidlaukam un regulāri kritām uz nerviem pilotiem ar savu dīkšanu palidot. Vēl tagad atceros to kolosālo sajūtu, kad pirmo reizi nokļuvu “kukuruzņika” dārdošajā kabīnē un krītot gaisa bedrēs, beidzot pa īstam … LIDOJU. Iemācīties un lidot pašam tā arī līdz šim nav sanācis. Arī ar izpletni vēl neesmu izlēcis. Tie ir divi no maniem neizdarītiem darbiem – pagaidām neizdarītiem. Nebūt ne visas vēlmes piepildās, kā mēs to klusībā gribētu. Un būtībā jau pat labi, ka nepiepildās – tad ir par ko pasapņot, uz ko tiekties …
Piedāvājums lidot ar gaisa balonu atnāca negaidīti. To man šovasar vienkārši ģimene uzdāvināja dzimšanas dienā. Laikam pārāk bieži biju muldējis par šo lidošanas tēmu. Tā kā jālido vien būtu, ja es pat to negribētu – neesam jau te nekādi “knapsieriņi”. Pasākums notika jūlijā, starptautiskā gaisa balonu festivāla “Valmieras kauss 2012” (12th Latvian Open Hot Air Balloon Championship, Valmiera CUP 2012) laikā. Zinot, ka skeptiski skatos uz dažādiem pop-rakstura pasākumiem, tad dāvinātāji bija parūpējušies par iespēju man lidot nevis tūrisma režīmā, bet reālā gaisa balonu sacensību atmosfērā – lidoju sacensību laikā, kopā ar vienu no spēcīgākajām pilotēm Latvijā Kristīni Vēveri.
Viss notika vienkārši un bez garas runāšanas – piezvanīju, noskaidroju starta laiku, iekāpu džipā un tempā devāmies meklēt piemērotu starta vietu. Viss turpmākais man atgādināja vecos labos laikus, kad regulāri kāpu kalnos – laikus, kad “zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Putekļi, ātrums, – bet ne haoss, psihošana. Katrs zina, ko dara un zina, kā panākt rezultātu. Vienota komanda. Man tas patiešām ļoti patika. Es nepazīstu šos cilvēkus, taču labi zinu šo funktieri … šos skatienus, runas manieri u.t.t. – tas ir stāsts atkal par kalnos kāpšanu.
Startējam pl.19:40, vertikāli, balons strauji uzņem augstumu. Sajūtas atrodoties tur gaisā ir vienreizējas! Tas nebūt nav tā kā lidmašīnas kabīnē, jo tur tomēr atrodies aiz “sienas”, kura norobežo un emocionāli pasargā no ārpasaules. Tu stāvi mazītiņā gaisa balona grozā, kurā knapi var izgrozīties 2 cilvēki, jo nepieciešama vieta arī gāzes baloniem, un viss, kas pasargā no brīva kritiena, ir groza grīda. Vējš, plašums, fantastisks skats visapkārt. To aprakstīt ir pagrūti, tas ir jāizjūt pašam.
Kad ieraugām debesīs gaisa balonu, tad šķiet, ka tas ir tāds visai tūļīgs pasākums. Bet tas nebūt tā NAV. Tur augšā ir lietas, kas notiek pat ļoti ātri. Es nekad nedomāju, ka gaisa balons tomēr spēj būt tik manevrētspējīgs, ka spēj, piemēram, tik ātri mainīt augstumu. Arī to vadīt nebūt nav vienkārši. Pilnīgi noteikti ir vajadzīga liela pieredze, vēss prāts un pārliecība par to, ko dari. Bija jūtams arī tas, ka lidot augstu nebūt nav tas grūtākais. Tas ko redzēju es, liek man apgalvot, ka sarežģīti ir lidot tieši zemu virs sarežģīta reljefa un precīzi tajā piezemēties.
Piezemējāmies uz Pidriķu ceļa jau pustumsā, ap pl.21:00. Nebija vienkārši, jo ceļš pašaurs, blakus celmains purvs, otrpus ceļam mežs. Taču viss notika precīzi. Pēc tam turpat uz ceļa bija gan aizdomīga izskata tutenis manis iesvētīšanai/uzņemšanai gaisa kuģotāju aristokrātijā tā teikt “ar asinīm”, gan vispārējs ieskats gaisa balonu lidojumu vēsturē, šampanietis. Tika izsniegts arī apliecinājums manam lidojumam. Vairākas reizes dabūju arī ar kaut ko pa pakaļu – iespēja atspēlēties nebūs, jo pats neredzēju ar ko un no kura, tāpēc, ka tajā brīdī karājos ar galvu uz leju un lasīju uz balona groza grīdas noliktu karti. Salikām balonu un devāmies atpakaļ uz Valmieru, kur ieradāmies jau tumsā.
Daļa sabiedrības teiks apmēram tā: “Ko viņi tur ākstās, kāda jēga no tās lidināšanās, tikai lieki tēriņi, klapatas, nekāda komforta, labāk būtu darījuši ko citu – lielveikals, TV, internets” … un tamlīdzīgi. Jums, mīļie, nav taisnība – uz šādiem cilvēkiem balstās pasaule!
Paldies visiem (ģimenei, “Vestabalt” gaisa balona komandai) par šo iespēju! Tas bija LABAIS!
